Latgalē odi kožot kā traki, ducis govju pagalam. Arī Liepājā, ja gadās iet caur ēnu, tad vēl ilgi, ilgi, pat saulē un vējā, seko kodīgs knaušu bars. Pareizi meitiņa agrāk teica – „kodi.” Pieturā uz soliņa sēž kāds pavecāks vīrs ar kundzi un zvetē odus ar bērzu zariņiem. Iztālēm izskatās, ka abi iedomājušies sevi pirtī esam un pa gaisu švīkst nevis vices, bet pirtslotas. Arī meitiņai tiek bērzu slota. Viņa dikti grib draudzēties ar krievu onkuli (kurš tiešām laikam bijušais armijnieks un latviski nerunā. Citreiz gadās redzēt tādus – taisnām mugurām, izslējušos, un pat drēbes ar visu „nāģeni” dažam no krēmkrāsas lina kā sešdesmitajos. Tad man liekas, ka visi mēs esam sava jaunības laika apzīmogoti. Es gan spogulī neredzu nekādu līdzību ar astoņdesmito gadu beigām. Var jau būt, ka reizēm gadās kāds caurkritis kā es. Kā aizsapņojies otrgadnieks, kuram izpaliek laika zīmju apbalvojumi. Tādi, kā ar hennu krāsoti mati, ar ķīmiski melno uzacis, matu mākulis ar matu laku, ilgviļņu ciešie skruļļi.)

Read the rest of this post »

Šodien autobusā nebija neviena, tikai es un četras sievietes. Braucot pa „mirušo ielu” es saklausīju sarunu. „Viņam bija tikai 35!” „Kā tas var būt!...” „Tik jauns, simpātisks, spēcīgs...” „It kā nekas viņam nekaitēja...” „Atbrauca ātrie, iespricēja, neko jau nepateica, kas tālāk jādara un...” Resnākā no sievietēm, tā, kurai zelta kurpītes, noslauka asaru. Viņas visas stāv kājās, it kā šī nāves ziņa neļautu zvilnēt beņķos, it kā tā vismaz viņas varētu šo tik jauno, spēji aizgājušo godināt. Un tad viena iesaucas – „stirnas, stirnas!” Es arī grozu galvu uz visām pusēm, vai tiešām? Starp ceriņu krūmiem, kastaņiem un māju karkasiem? Redzu tikai baltus dibenus, kas zigzagā ieskrien Karostas „apstādījumos”. Stirnas jož kā kaimiņu puišelis pēc veļas.

Read the rest of this post »

Man vajadzēja septiņus gadus, lai iemīlētu Rīgu. Pirmos trīs es, lauciniece un kurzemniece, ik svētdienu, ilgodamās pēc pakalniem, mežiem un zemes, gāju uz valsts mākslas muzeju un skatījos Purvīša gleznās kā logos. Ilgi, ilgi skatījos, līdz teju vai sajutu uzartas zemes smaržu. Vēlāk es iemīlēju Rīgu. Cik man tuvi un dārgi kļuva centrāltirgus nabagie un grīziņkalna pārdevējas var izlasīt „Betona svētnīcās" un „tranšejas dievi rok”. Šonedēļ un pagājušo nedēļ iebraucot Rīgā mani piemeklē sajūta, ka „rīga ir ciet”, ka „atslēga nolauzta” un Rīgas telpā (dzīvē, ritmā, drudzī, tramvaju švīkstoņā) ietikt vairs nevar. Iebraukusi galvaspilsētā es apjēdzu, kāpēc tik ļoti mīlu Karostu. Ne tikai tāpēc, ka ik uz soļa šeit cara un padomju impērijas drupas, bet, galvenokārt tāpēc, ka tagadnes imperiālisms Karostu neskar. Ne reklāmu, ne greznu auto, ne lielveikalu. Kluss un kastaņi. Tik ļoti kluss, ka uz mūsu galu pilsētas autobuss brauc retāk, nekā starppilsētu – no Rīgas uz Liepāju. Tā nu es un meitiņa, ielienam pirmajā autobusā, kas velkas daudzmaz uz mūsu pusi un pa mirušo – Zemgales ielu, slājam kājām. Pa kastaņu aleju, kas nu tīri glīši piesedz māju tukšo logu dobuļus. Man, lielkāju kurzemniecei, vairs nav ierasts skriet, steigties, ilgi stāvēt augstapēžkurpēs. Auju nost un eju zeķēs. Drīz vien pēdas nolīp ar kastaņpumpuru mizām kā ar mušpapīra driskām. Labi, ka ne tuvu neesmu mušas svarā. Ielas te garas kā šosejas, taisītas tankiem, lidmašīnām, bataljoniem. Tāpēc mēs ar lielu prieku sēžam nost uz pirmā sola. Ēdam čipsus un piekožam cīsiņus. Virs mūsu galvām nesaredzami lēni un nojaušami maigi, atveras kastaņziedi. Kastaņu kroņlukturi kronē mani un meitiņu. 

Izsvīduma medus nekur nav liekams, tas ātri bojājas, bet bites jau nesajēdz. Mēs atkal nejēdzam atklāto jūru. Ziemas izsvīduma saltums neļauj uz akmeņiem gulēt. Jūra sudrabota kā dīrātas plekstes zvīņas, dzelmē var izturēt tikai zivj-asen’s (asinis pa kurzemnieku modei). Un tie divi. Beidzamie pāļi sakustas un tie izrādās ūdenslīdēji. Te caurulīte, te galva, te plezna, te rokas leņķis, tā vien šķiet, ka zem ūdens kust nevis cilvēks plakanais, bet ģeometrisks rats. Meitiņa saka, ka viņai esot mikmauša kostīms, tāpēc viņai arī vajagot ūdenī. Mēs gaidām, kad šie pa ūdeni līdēji beidzot bridīs krastā, ko gan viņi tik ilgi tur var sadarīt. Iztālēm var dzirdēt, ka sarunājas un pamazām aizkust uz pretējo molu. Melni, melni mefistofeļu torsi, citplanētiešu profili baismīgie. Tā arī neizvelk krastā ne zivis, ne dārgumus, ne paši savas pleznu pēdas. Brikšņos, kur sūnām apaugušas nekurnevedošās kāpnes, baraku pamati, bunkuru alas, mēs saplūcam pēdējās ievas, pirmos ceriņus un aizvērušās pieneņu tūtas. Satiekam ģimenīti, tiem pilnas saujas savvaļas tulpju. Gariem, vijīgiem kātiem. Bēdīgi noliektiem dzelteniem ziedkausiem. Šie mums izskatās tik grēcīgi kā ūdensrožu plēsēji. Viņu meitiņa stāv zem ceriņkrūma un pavēl, lai tas mudīgi, pavisam knaši uzziedot. Tūlīt pat! Kad es šo uzrakstu, notaurē kuģis. Kļavas kaisa zālē zaļganus auglīšu komatus. Komats, komats, daudzkomats... Pavasaris šogad gaidāms garš un lēns kā meža tulpes aste.

Rietumpuses logā zaļš, zaļš, zaļš, zaļbrūni koku raksti un vairs neieraugāmais kuģu ceļš. Kļavas, kļavas, papeles, ozols gaišiem pumpuru punkteļiem, nokaltusi priede melniem, sausiem čiekuru punktiem. Kaltušie zarskrāpšļi kasās uz debesīm. Pavisam tuvu logam kastanis un kļava. Šodien līst. Kur slēpjas kamenes, guļ alās? No austrumpuses loga bērzs, skarās iepinies kaut ko knābā sīks, pelēks putniņš, sīkāks par zvirbuli, pūkainu pavēderi. Kastaņlapas atgādina līdz galam neatvērtus vēdekļus. Vējš šūpo, lai ievu pumpuriem kļūst gana auksts. Zem kastaņa septiņi strazdi dzelteniem knābjiem rušinās pa satrunējušu celmu, varbūt – kastaņcelmu. Redzu Lidijas tantes dārziņu ar rabarberiem, neaizmirstulēm, sīku ķirsi, podvākiem, caurpakaļas vannīti, melno kaķi.

Read the rest of this post »

Šodien braucot garām raibiem kā lupatdeķis kapiņiem (mākslīgās puķes), es redzēju kā sieviete baltiem matiem (vējš bužināja un izskatījās pēc baltas lāpas) notrauc asaru. Protams, es biju tālu, viņas atvērtos sāls kanālus, nebija iespējams saskatīt, bet strupā kustība, ar kādu mēdz novilkt no acu kaktiņa pār vaigu kaulu, ir atpazīstama pat no autobusa attāluma. Pie "super netto" ieejas latviešu pensionāre tirgoja tulpes. Latviešu - tāpēc, ka runāja bez vismazākā akcenta un arī lakatiņš bija latviešrakstu pa latviešmodei. "Pieci santīmi tulpīte. Divas? Kāpēc tikai divas? Ņemiet vēl kādu..." Diezgan trūcīgi ģērbies vīriņš ietiepīga purināja galvu. Pie kanālmalas piemineklis, pie pieminekļa cilvēku bariņš, arī kāda klase ar sarkanām puķēm papīra tūtās. Šur tur pa kādam sirmam kungam/kundzei. Sarkana neļķe - nāvīgais simbols? Mājup braucot pirms manis autobusā iekāpj divi tūristi. Viņš un viņa izskatījās pēc milzu hamburgera. Bulka - viņš, bulka - viņa, cerams starp viņiem kāda nesaredzama šķēle mīlestības.

Read the rest of this post »

Es parasti pamanu padzīvojušas kundzītes sēžam pie logiem un vērojot apkārtni. Beidzot man arī ir dibenplatuma palodzes un lapotņu augstuma trešais stāvs. Tā nu es redzu un dzirdu kā Lidijas tante no pirmā, rājas uz savu kaķi. (Lidijas tantei ir raga brilles un viņa atceras mammu, kura nāves gultā guļot atvadījās no bērniem, bet Lidijas tantei tolaik bijuši divi gadiņi un neviens viņai gadus septiņdesmit neticot, tikai es, bet to jau viņa nezin, jo lāga nedzird.) Lidijas tantei pie logiem dažādu rakstu „padomju mežģīnes” – sintētiski aizkari ar rakstiem. Pirms gadiem divdesmit koši balti, bet nu iedzelteni, tāpat kā viņas baltais, neklausīgais ņaudeklis. Viņa rājas un man liekas, ka Lidijas tantes lamas arī ir tādas bērnišķīgi iedzeltenas kā vaniļas saldējums vai apčurāts sniegs, ne vairāk. Redzu – nāk apakšstāva kaimiņš, kas ir apakšīrnieks. Ne īstais īpašnieks, ne apakšīrnieks gadiem īri nemaksājot. Kaimiņu es dēvēju par Joski, viņam ir izsmēķu krāsas bārda, zaļgani pelēka. Agrāk viņam bija māja, bizness, bet nu viņš tikai iztur. Šāļus sanes pa ziemu, savu sunīti, kaķīti pabaro. Viņš vienmēr iet lēni, kā sevi taupīdams un parasti kaut ko nes. Vai nu malku, vai dzelžus. Šodien viņa apbružātais supernetto maisiņš ir tieši tādā pašā krāsā kā kļavu ziedi, kas tepat aiz mana loga... kājas stiepiena attālumā. Kamēr rakstu, saule riet priedēs uz jūras pusi. Uguns disks iesviests mūspusē.